Sešpadsmitā minūte
Kad nu putekļi bija pierimuši un dienas atgriezušās ikdienas ritmā,
man vēl ik pa laikam tiek pāris atskaņas no manas mediju kampaņas.
Te arī cenšos interesantāko no piedzīvotā arī uzskaitīt nākotnei.
Dzirksts vēl nerimst
Iepriekš aizmirsu pieminēt, ka man bija arī stundu gara intervija ar sociālo mēdiju “Kopā” Facebook, kur draudzīgā atmosfērā pavadīju stundu stāstot par savām kartēm.
Tuvojoties valsts svētkiem, mani atkal uzrunāja žurnāliste Ilze Kalve, kurai sniedzu diezgan garu interviju par dzīvošanu Londonā, kas tika publicēta Latvijas Avīzē 15. novembrī, tieši uz valsts svētkiem. Diezgan liels pārsteigums man bija nonākt gan avīzes pirmajā lapā, gan tikt pie intervijas veselā atvērumā un nonākt mājaslapā uz pirmās lapas.
Es zināju, ka avīzē “I” par mani bija uzrakstīta vesela kolonna un es ļoti vēlējos to redzēt. Muļķīgākais bija tas, ka dienā, kad es tiku tajā publicēts, es šķirstīju tieši to avīzi, bet rakstu neredzēju. Šis bija vienīgais britu preses izdevums, kas pat ievietoja bildi, bet tas man nepalīdzēja ieraudzīt rakstu, kad turēju avīzi rokā. Lai to labotu, es sameklēju arhīvu servisu, kur var pasūtīt iepriekš izdotas avīzes un man paveicās, ka arī “I” bija tur. Tas gan maksāja £10 bet biju laimīgs iegūstot fizisku avīzi.
Kartes papildinājums
Es jau biju pārliecināts, ka es savu karti esmu pabeidzis, bet tomēr, viena svētdienas brauciena laikā atklājām, ka ap Battersea rajonā ir izbraukājamas vairākas taciņas, netālu no bijušās spēkstacijas, kas agrāk bija slēgtas. Protams, tās nevarēja atstāt bez fiziskas apciemošanas un kartes papildināšanas
Valsts svētku sakarā
14. Novembrī mums bija uzaicinājums uz saviesīgu pasākumu Kanādas namā, kur bija paredzēta iespēja tikties arī ar premjerministru Krišjāni Kariņu. Diemžēl budžeta pieņemšanas panikas dēļ, premjeram nebija iespējas ierasties uz Londonu.
Nākošajā dienā, 15. novembrī, Londonā notika Latvijas neatkarības dienas svinības St. Marylebone Parish Church, netālu no vēstniecības. Man bija piekodināts paņemt līdzi arī savu izbraukāto karti, ko es nenožēloju, jo varēju ar to pazīmēties ES komisāram un bijušajam premjeram Valdim Dombrovskim. Vairākiem maniem kolēģiem tas likās īpaši iespaidīgi. Glaimojoši – uzmācīgi daudz draugu svinību laikā nāca man klāt un saukāja par “slavenību”. Priecājos, ka tas nav mūžīgi.
Svētku nedēļas nogales sestdienā, Londonas latviešu skolā mums norisinājās viktorīnas svētku vakars, kuru man vajadzēja vadīt. Lieliski izdevies ģimenisks pasākums, un vēl viens veids kā nonākt kadrā. Man jau bija kļuvis neērti atkal rādīties kameras priekšā, bet, ja man palūdz, tad atteikt nespēju. Nojaušu, ka tas viss jau vienā brīdī varēja kļūt kaitinoši tiem, kas to stāstu jau bija atklausījušies un manu seju bija redzējuši pietiekoši daudz.
Apgrozīšanās velosabiedrībā
Ar mani sazinājās viens no lielākajiem veložurnāliem – Cyclingweekly. Viņi nolēma ievietot manu animāciju no Instagram konta, kas izraisīja nelielu sekotāju pieplūdumu tajā, kas sākotnēji samulsināja.
18. Novembra pirmdienā, sākās RoadSafetyWeek un tās ietvaros, kompānija Bott and Co mani uzaicināja pastāstīt par velo drošību no mana skatu punkta un sniegt 5 velo drošības ieteikumus Londonā. Biju nolēmis, ka mana mērķauditorija būs iesācēji, kā arī izmantošu šo iespēju, lai mazliet paprovocētu pieredzējušos velobraucējus. Šīs kompānijas sociālo mediju aktivitāte nav liela un pārsvarā vienīgais, kurš izrādīja jebkādu uzmanību viņu tvītiem, biju es. Viņi mani palūdza padot arī viņu ziņas tālāk saviem sekotājiem, un patīkami bija būt nosauktam par “Famous“. Un tad es pārpublicēju šo rakstu Londonas velobraucēju Facebook lapās.
Oj, kas par kļūdu tā bija. Pārsvarā visi aktīvisti tajā grupā ir pieredzējuši velobraucēji un viņiem mani padomi likās aizskaroši. Visu savu labo slavu, kuru biju ieguvis pirms mēneša es paslaucīju zem tepiķa. Mēģināju savus padomus kaut kā aizstāvēt, bet saņēmu tikai vairāk pārmetumu upuru vainošanā un izpratnes trūkumā, kaut arī publicēju tikai savu viedokli. Mazliet apdomājot, es jau devos tur, lai provocētu cilvēkus, bet negaidīju, ka nokaitināšu tik daudzus. Manam rakstam tā tomēr nebija īstā vieta, bet esmu pārliecināts, ka manos vārdos bija arī daļa patiesības.
Interesantas vietas
Atradu, ka biju nopublicēts kādā indonēziešu valodā runājošā portālā, zem sadaļas Humors. Varbūt viņiem smieklīgi.
Viens no lielākajiem parsteigumiem man bija tikt nopublicētam Krievijas propogandas portā Sputnik News. Neko sliktu jau par mani nerakstīja, pats fakts, ka esmu tur nopublicēts izraisa neviennozīmīgas emocijas.
Atkal Radio
Pirmo reizi tiku BBC radio ēterā pēdējā oktobra dienā un, kā jauks noslēgums, pēdējā novembra dienā man atkal bija iespēja paviesoties BBC World Service radio ēterā. Saruna, kas tiks publicēta ap Ziemassvētku laiku, bija starp mani un ķīniešu velobraucēju no Pekinas, kura daudzu gadu laikā pieredzējusi pārmaiņas pilsētā, kas no velocentriskas pilnībā pārgājusi autocentriskā vidē. Parunājām par velo drošību un pilsētu baudīšanu uz diviem riteņiem.
Metro avīze
3. decembra vakarā man atnāca epasts no Metro TFL (Transport for London) nodaļas, ka viņi plāno nopublicēt īso interviju ar mani nākošajā dienā. Nointervēts biju jau vairāk nekā mēnesi iepriekš un biju pārliecināts, ka viņi par mani ir aizmirsuši. Pāris reizes paniski biju ņēmis no rītiem Metro avīzi, cerot tur ieraudzīt rakstu. Vienreiz jau šajā avīzē biju minēts, tiesa gan toreiz rakstiņš bija tikai 5 rindiņas garš un acīga kolēģe to pamanīja. Šoreiz viss bija nopietnāk. Tiku pie veselas puslapas ar smuko bildi un karti. Intervijas sniegšanas brīdī, es nupat biju beidzot sarēķinājis savu maršrutu kopgarumu un skaitu.
Kā reizi iekrita, ka nākošajā dienā 5. decembrī bija noslēdzies NATO sammits Londonā un pēc tā noslēguma Latvijas prezidentam Egilam Levitam bija organizēta tikšanās ar tautiešiem. To mēs arī izmantojām un apciemojām šo pasākumu. Man bija tas gods arī satikt prezidentu un mazliet parunāt par velobrakšanu Londonā un Latvijā, kā arī par to, kā ir dzīvot Londonā un protams nodemonstrēt iepriekšējās dienas rakstiņu Metro avīzē.
Vēl nedaudz pēc tam
Viss jau bija pierimis. 28. decembrī tika publicēta mana intervija BBC Newshour. Diemžēl, tā tur atradās tikai vienu mēnesi. Bet sazinoties ar redakciju, viņi man tomēr atsūtīja sarunas ierakstu, kuru gan es šobrīd nedrīkstu publicēt.
https://www.bbc.co.uk/programmes/w172wq53dtw3s6j
Ar mani janvāra beigās sazinājās Londonas taksometru blogeri un palūdza nopublicēt rakstu par maniem piedzīvojumiem izbraucot ielas. Ar taksometriem dažreiz mēdz būt sarežģītas attiecības, tomēr vienmēr gan velobraucēji gan taksometri esam sadzīvojuši, ja respektējam viens otra vajadzības atrasties uz ielas. Sīkums jau bet ļoti patīkami 🙂
